Dzīves baudas

Kāda, reizēm, ļoti apnicīga būtne man nesen teica, ka es neprotot baudīt dzīvi. Vai es maz to kādreiz esot pamēģinājis. Toreiz es tikai nosmīnēju pie sevis domādāms : “Ja vien Tu zinātu….”. Taču padomājot smalkāk sapratu, ka katram jau tās dzīves baudas atšķiras. Ir cilvēki, kas meklē baudu alkoholā vai narkotikās. Ir cilvēki, kas baudu meklē seksā. Ir cilvēki, kas meklē baudu it visā, kas ar viņu notiek. Nevis tikai vārdos vai tukšā bravūrā citiem to klāstot, bet pavisam vienkārši. Klusi. Tikai priekš sevis. Un šovakar es sajutu vienu no savām dzīves baudām. Šajā jaukajā vakarā es izbraucu ārpus pilsētas. Sajutu vēju savā sejā. Sev uz kakla. Sapratu, ka beidzot ir tāds vējš no kura negribas paslēpties. Beidzot ir tāds vējš kuram gribas doties līdzi. Nezinu kā citiem, bet manā gadījumā svarīgs ir arī mirkļa muzikālais noformējums. Un šoreiz tas bija šāds