Sportisti pret paša gribu

Ikviens vai gandrīz ikviens, kas vada automašīnu, savā reizē ir atklājis, ka viņā mīt azarta gars,
īsts šoseju dēmons. Vārdos grūti izsakāma pašpaļāvība mudinaticēt, ka viņš brauc labāk nekā citi,
bet, ja fakti to neapliecina, tad . . . jo sliktāk faktiem. Tātad lielākā daļa autovadītāju patiesībā ir
sportisti, kaut gan paši to nemaz neapzinās. Taču, ja ar autosportu nodarbojas stihiski un bez
vajadz īgajām iemaņām, tam var būt ļoti bēdīgas sekas. Pabrauksim gabaliņu pa mūsu ceļiem. Visur
notiek sacīkstes. Jebkurš apdzīšanas mēģinājums tūlīt izraisa apdzenamajam reakciju, kas ir pilnīgā
pretrunā ar ceļu satiksmes noteikumu prasībām. Viņš nevis samazina ātrumu, lai apdzīšanas posms
būtu īsāks, bet uzdod gāzi. Automobiļi brauc viens otram līdzās, šoferi paslepšus apmainās
dzēlīgiem, taču šķietami vienaldz īgiem skatieniem, bet tikmēr pretī nāk mašīnas…
Ja pie stūres sēž sieviete, sacīkstes ar viņu sāk ikviens vīriešu kārtas braucējs, kurš «sevi
ciena», nemaz jau nerunājot par kravas automobiļu vadītājiem. Zinu gad ījumu, kad, ieraudzījis sievieti
ātrā sporta mašīnā, acīm zibot, drāzās uz priekšu pat traktorists.
Slavenais angļu autobraucējs Stīrlings Moss teicis; ka neesot vēl sastapis vīrieti, kurš sevi
uzskatītu par vāju autobraucēju un sliktu mīļāko. Viņa vārdos daudz patiesības, un, manuprāt,
visvairāk atziņas pirmajā daļā .
Vadīt maš īnu it neizsakāma bauda. Un tā vēl palielin ās, kad braukšanas prasme gūst p ārsvaru
pār nemācēšanu, apzināta, automātiska modrība un koncentrētība – pār nervozu nedrošību. Vadīt
automašīnu ir šķietami vienk ārši: jāprot tikai sākt braukt, pārslēgt pārnesumus, izdarīt pagriezienus un
nobremzēt. To var iemācīties dažās dienās. Un pēc tam . . . jāmācās līdz mūža galam, lai sasniegtu braukšanas mākslas virsotnes. lasīt tālāk…