Naktī pilsēta mierā – sajūti viņa novēršas. Viņas seja kaitina vēju. Klusums. Skatiens satraukti glāsa. Domas vairs nejaudā. Tiecies vēlreiz pieskārties. Viņas smarža liek atgriezties. Tikai lelle un tās netīrā seja ir tur, kur agrāk bija tauriņu dejas.
Un zēns vēro viņas dziestošo smaidu. Nojaušot. Varbūt tomēr projam nedoties? Nāks rīts? Nogaidīs… Kad lietus skaņa skūpstā zudīs, kad ticība aklās sāpēs slīgs. Es būšu tava skumjā mūzika tālumā
Viņa nav tur. Viņa nav aŗī te. Viņa ir citā pasaulē. Citā zemē un citā laikā. Nav tur vietas tiem, kas klaigā.
Tā joprojām – redzam bet neierdzam. Tā joprojām skūptam pat tad ja nejūtam. Tā joprojām par tiesībām uz dzīvi jūsmojām. Tā joprojām dzīvojam….
