Pirmā septembra sakarā

Saistībā ar pirmo septembri nāk prātā mūžsenais joks – pirmklasnieks stāv ieķēries tēva biksēs un bļauj :"12 gadi? Par ko? ” Taču pirmais septembris ir kas vairāk. Parasti šajā dienā bija pienākums doties uz skolu ar lakstu vīkšķi ( lasīt puķu pušķi). Ir pirmie septembri, kas manā atmiņā nav īpaši palikuši. Citi spilgtāk iespiedušies. It sevišķi tie, kur bija jāuzsāk mācības jaunā izglītības iestādē. Beigās jau protams izrādījās, ka nav tik traki, kā izskatās. Arī jaunajā kolektīvā ir normāli cilvēki. Vivairāk man patika Vidzemes augstkolas tā laika rektora Pētera Cimdiņa uzruna par to, ka augstskoalas gadi ir jāizbauda. Tos nedrīkst pavadīt tikai mācoties pie grāmatām. Tie esot īpaši. Esot jāatvēl laiks arī pasēdēšanai pie alus kausa. Taču jau dažas minūtes ( bet varbūt arī kāda stunda pagāja) pēc tam nodaļas vadītāja Sarma Cakula visu prieku sagrāva, paziņojot, ka nekādu dzerstīšanos necietīšot. Lai tik mēs sēžot pie grāmatām. Pēc tam vairs šos svētkus uz savas muguras neizjutu, jo tie tika veiksmīgi nobastoti, ierodoties tikai uz obligātajiem pasākumiem.