Šodien daudziem Kino mūzikas faniem sēru diena

Cojs gāja bojā Latvijā 1990. gada 15. augustā Slokas-Tukuma šosejas 35. kilometrā. Viņa pelēkais Moskvičs-2141 ar vismaz 130 km/h lielu ātrumu iebrauca pretējā joslā un sadūrās ar autobusu "Ikarus". Fakti liecina, ka vismaz 48 stundas pirms tam Cojs nebija lietojis alkoholu, taču bijis ļoti pārpūlējies (iepriekšējā vakarā Plieņciema vasarnīcā tika rakstīts grupas pēdējā albuma muzikālais materiāls) un, iespējams, vienkārši aizmidzis pie stūres. Nāve esot iestājusies acumirklī; citi cilvēki nebija cietuši. Šis pēdējais ierakstītais albums tika nosaukts "Кinо", bet noformējuma melnās krāsas dēļ tautā tas pazīstams kā "Melnais albums"
Ir pierādījies, ka ir mūzika, kas tiek aizmirsta gandrīz acumirklī, bet cita mūzika ir aktuāla vēl gadiem ilgi. Kurš drīz atcerēsies Rebeca Black – Friday pēc dažiem gadiem? Es par tādu gabalu pat neko nezinātu ja Raimuškins man to savā laikā nebūtu parādījis. Taču ir dziesmas, kas nemirst tik ātri. Ir dziesmas, kas dzīvo daudz ilgāk par to izpildītājiem un autoriem. Cojs ir dzīvs pierādījum tam. Citi piemēri arī nav tālu jāmeklē – Nirvana, Queen, Elvis un citi. Tad nu rodas jautājums – kas ir tas, kas padara mūziku nemirstīgu?