Laiks ir galvenais mērīšanas sistēmas elements, kuru lieto, lai varētu sakārtot secīgi notikumus, noteikt notikumu ilgumu, intervālu starp tiem, kā arī kvalitatīvi raksturot ķermeņu kustību. Laiks ir bijis gan reliģijas, gan filozofijas, gan zinātnes galvenais temats, bet pat visizcilākie dažādu nozaru zinātnieki vēl nav vienojušies par to, kāda tad īsti ir laika definīcija. Laiks pēc būtības ir ātrums, ar kādu notiek izmaiņas. Laiku uzskata par ceturto dimensiju (blakus trim telpas dimensijām), un parasti to iedala pagātnē, tagadnē un nākotnē. SI laika pamatvienība ir sekunde

Tāda ir zinātniskā laika definīija. Taču, manuprāt, laiks ir kas daudz vairāk. Pats vārds “laiks” ir atvasināts no darbības vārda “likt” (“tāds, kas paliek pāri”, “tāds, kas iepriekš nolikts, paredzēts”).

Daudz par šo tēmu ir rakstījusi pasaulē tik ļoti slavenā blice Pinkfloyd. Daudzas dziesmas ir par aizgājušo jaunību, par to, cik daudz iespēju bija mūsu priekšā. Tas liek aizdomāties.

Beyond the horizon of the place we lived when we were young In a world of magnets and miracles Our thoughts strayed constantly and without boundary The ringing of the division bell had begun There was a ragged band that followed in our footsteps Running before time took our dreams away Leaving the myriad small creatures trying to tie us to the ground To a life consumed by slow decay Looking beyond the embers of bridges glowing behind us To a glimpse of how green it was on the other side Steps taken forwards but sleepwalking back again Dragged by the force of some inner tide At a higher altitude with flag unfurled We reached the dizzy heights of that dreamed of world Encumbered forever by desire and ambition There's a hunger still unsatisfied Our weary eyes still stray to the horizon Though down this road we've been so many times The grass was greener The light was brighter The taste was sweeter The nights of wonder With friends surrounded The dawn mist glowing The water flowing The endless river
Forever and ever

Māra Zālīte uzskata ko pavisam citu par laiku
Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst. Tas ir Laiks. Tā nav asins, kas dzīslās tev tek. Tas ir Laiks. Tas nav vilnis, kas apskalo mūs. Tas ir Laiks. Tas nav atvars, kas gredzenu griež. Tas ir Laiks.

ļoti poēziski lai neteiktu vairāk

taču ja runājam vēl zinātniskāk tad

Ikdienas dzīvē tomēr eksistē milzīga atšķirība starp virzīšanos laikā uz priekšu un atpakaļ. Iedomājieties, ka no galda nokrīt un saplīst lauskās krūze ar ūdeni. Ja šo kritienu uzņemsiet filmā, tad, to skatoties, uzreiz būs skaidrs, vai lente tiek griezta uz priekšu vai atpakaļ. Ja lenti griezīsim atpakaļ, tad redzēsim, kā uz grīdas izmētātās lauskas savāksies kopā, izveidojot veselu krūzīti, kas pēc tam uzlēks uz galda. Jūs varēsiet droši apgalvot, ka lente tiek griezta atpakaļ, jo ikdienas dzīvē tā nenotiek. Citādi jau būtu jāslēdz visas trauku rūpnīcas. Lai izskaidrotu, kāpēc saplēstas krūzes nekad veselā veidā neatgriežas atpakaļ uz galda, parasti tiek norādīts, ka tas būtu pretrunā ar otro termodinamikas likumu. Šis likums postulē, ka katrā slēgtā sistēmā nekārtība jeb entropija laika gaitā vienmēr pieaug. Citiem vārdien sakot, tas skan gandrīz kā Mērfija likums: mūsu pasaulē viss notiek ne tā, kā vajadzētu. Ja vesela krūzīte atrodas uz galda, tad tas ir stāvoklis ar augstu kārtību, bet, ja tā ir saplēsta un lauskas izmētātas pa grīdu, tad tas ir nesakārtots stāvoklis. Nav grūti noiet ceļu no veselas krūzes uz galda pagātnē līdz saplēstai krūzei uz grīdas nākotnē, taču pretēja notikumu gaita nav iespējama.

[youtube https://www.youtube.com/watch?v=wwht3dDPL_Q&w=480&h=349]
Ielādēt vēl rakstus, kuru autors ir  haker
Load More In 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Iesakām izlasīt

8 iemesli, kāpēc uzņēmumam nepieciešams digitālais mārketings

Digitālais laikmets ir ieviesis jaunu mārketinga formu uzplaukumu, un uzņēmumi, kas neizma…